Galvaspilsēta: Karakasa

Vietējais laiks: Atpaliek no Rīgas laika par 7 stundām.

Ģeogrāfija: Venecuēlai ir izdevīgs ģeogrāfiskais stāvoklis. Tā atrodas Dienvidamerikas ziemeļu daļā. Valstij piederošā kopējā jūras platība 860000 kv.km. Ziemeļos robežajos ar Karību jūru, dienvidos ar Brazīliju un Kolumbiju, austrumos ar Atlantijas okeānu un Gajānu, rietumos ar Kolumbiju. Kopējā valsts platība 912 tūkst. kv.km. Venecuēlai pieder 40 salas, lielākā no tām Margarita. 

Klimats: Karsts subekvatoriāls klimats. Gaisa temperatūras starpība starp siltāko un aukstāko gada mēnesi nepārsniedz 5 grādus. No oktobra līdz maijam sausuma periods, no aprīļa līdz septembrim mitrais periods. Nokrišņu daudzums gadā 280 – 3000 mm.

Vidējā gaisa temperatūra:

Iedzīvotāji: Saskaņā ar 2000.g. datiem 23 542 649 miljoni cilvēku. Etniskais sastāvs: metisi -67%, Eiropas ieceļotāju pēcteči (spāņi, portugāļi, itālieši) – 21%, Āfrikas ieceļotāju pēcteči – 10%, indiāņi – 2%.Galvenās zemkopības zonas un lielākās pilsētas – Karakasa, Marakaibo, Kumana, Valensija u.c. atrodas valsts ziemeļos. Dienvidos un centrā dzīvo tikai neliela daļa indiāņu un melnādaino.

Valoda: Oficiālā valoda – spāņu valoda (kasteljano). Indiāņu apmetnēs pastāv savas valodas un dialekti: guahiri, varao, janomami, pemoni, piaroa, anju, mapoios. Šīs tautas dzīvo selvas zonā nacionālo teritoriju upju krastos.

Valūta: Vietējā naudas vienība – bolivārs (100 sentimo). 1 EUR-2919.5 VEB

Margaritas sala

(Nueva Esparta)

Sala atrodas Karību jūras dienvidu daļā ekvatora tuvumā. Ir ticējums, ka vārds Jaunā Esparta cēlies no tulkojuma vārdam, kurā Grieķijā un Romā sauca pērles un perlamutru. Pērļu pārbagātība viduslaikos to padarīja par Spānijas operāciju centru Jaunkadisā. Salas koloniālo nozīmi lielā mērā noteica tās stratēģiskā atrašanās vietas, lielas pērļu rezerves un sāls ieguve Kočā un Kubaguā. Sāls raktuvēs un austeru zvejā tika izmantots to cilšu indiāņu roku darbs, kuri apdzīvoja Guajkerisa rajonu. Pret šī rajona iedzīvotājiem kolonizatoru izturēšanās bija īpaši cietsirdīga, piespiežot indiāņus ilgstoši atrasties jūras ūdenī.

Tā ir salas koloniālā pagātne. Dažādas militārās būves, kas apjož salu, atgādina par salas stratēģisko nozīmi tā laika Spānijas skatījumā attiecībā uz salā esošajiem produktiem. Īstenībā Margarita ir radīta, lai kļūtu par ideālu atpūtas vietu, jo viss, kas šeit atrodas, paredzēts atpūtai. Sala apbur ar skaistumu, brīnišķīgām „paradīzes” pludmalēm, interesantu folkloru, tropisku klimatu. Tā ir pasakaina vieta, kurā var apbrīnot dabu 168 km garā piekrastes joslā, kā arī baudīt čaklas tautas laipnību, iedziļinoties tās garīgajā pasaulē. Ja Jums ceļojuma laikā patīk iepirkties, tad Jums sagādās prieku fakts, ka Margaritā visiem veikaliem ir „duty free” statuss un visdažādākajām precēm ir visai draudzīgas cenas. No pērlēm gatavotie izstrādājumi ir lētāki kā jebkur citur pasaulē.   

Margaritas salas pilsētas

Porlamara ir salas tirdzniecības un komerciālais centrs, kas aktīvi attīstās. Šeit sastopamas lielas pasaulē atzītu un atpazīstamu tirdzniecības firmu nodaļas. Komerciālie centri izvietoti 4.maija un Santjāgo Marīno avēnijas malās, kur tos ieskauj restorāni un kafejnīcas, un tas var apmierināt jebkura atpūtnieka prasības.

Pampatara. Tikai 9 km attālumā no pilsētas atrodas ievērības cienīga apdzīvota vieta, kurā saglabājušās sensenas tradīcijas. Tā ir zvejnieku pilsētiņa, kas ideāli der apmeklētāju iepriecināšanai. Ieteicams apskatīt Sankarlosa Borromeo pili, kas ir spilgts koloniālā laikmeta militārās arhitektūras paraugs. Mūsdienās pilī iekārtots Spāņu kolonijas vēstures muzejs. Muitas māja, kas būvēta neoklasicisma stilā, kalpoja par salas pirmās republikāņu valdības rezidenci. Elmorro del Vihija ir vieta, no kuras pārredzama lielākā salas dienvidu piekrastes daļa. Var rekomendēt apmeklēt Lakarantas fortu. Pampatarā darbojas bērnu parks „Diverland”.

Laasunsjona ir štata Jaunā Esparta galvaspilsēta. Tā atrodas Santalūsijas ielejā. Ieteicams apmeklēt Kapitulāra namu, kurā patvērumu atradis Jaunkadisas muzejs, bet iepriekš šī elegantā celtne bija koloniālās valdības rezidence. Apmeklētājiem interesants būs Svētā Fransisko klosteris, kurš uzbūvēts XVI gs. Klostera iekšpusē svētbilžu sienā iebūvēts pirms četriem gadsimtiem izgatavots akmens pulkstenis. Neskatoties uz to, ka Laasunsjona ir štata un vietējās varas centrs, pilsēta attīstās lēnāk nekā Porlamara.

Santaana. Šo burvīgo pilsētiņu dēvē par Margaritas dārzu, pilsēta burtiski grimst sabiedrisko parku un dārzu zaļumā, tajā ir daudz mazu laukumiņu un gājēju celiņu, tā sniedz cilvēkiem atsvaidzinošu vēsumu un baudījumu. Pilsētas baznīca celta XVIII gs. un ir izteiksmīgs Venecuēlas koloniālās mākslas piemineklis. Netālu no Santaanas kalna galā atrodas Espanas forta artlērijas baterijas. No augšas paveras brīnišķīgs skats uz Huangriego un Makanao pussalu.

Elserkado. Nelielā attālumā no Santaanas izvietojies māla amatniecības meistaru ciems. Meistari mālu pārvērš sadzīves priekšmetos un dažādos keramikas izstrādājumos roku darba procesā. Izstrādājumi tiek apdedzināti ar malku kurināmās krāsnīs, un galarezultātā tiek iegūti patiesi tautas amatniecības šedevri.  

Huangriego. Līča karstos, kur valda atvēsinošas brīzes un skalojas tīrs ūdens, uzbūvēta Huangriego pilsēta. Uzmanību piesaista daudzkrāsaini vietējo zvejnieku zvejas kuteri. Uz paugura atrodas forta Lagalera stiprinājuma būves, un vietējie bērni zina nostāstus par Matasjete kauju, kas norisinājusies pie Huangriego. Līča krastā ir daudz mazu restorāniņu un uzkodu vietu, kur pārdod ar kasona zivi pildītas empanadas. Tās garšo gan vietējiem iedzīvotājiem, gan tūristiem. Saules riets Huangriego līcī ir īpaši skaists.

Larestinga. Skaists līcis, kurš izveidojies salas austrumu un rietumu daļu savienošanās vietā. Šai teritorijā izveidots nacionālais parks. Tā ir jūras pasaules patvēruma vieta, jo biezajās mangru audzēs var mierīgi līdzāspastāvēt dažādi jūras floras un faunas pārstāvji. Lai apmeklētu šo lagūnu, jādodas laivu braucienā no piestātnes Parke. Brauciena laikā, virzoties pa kanāliem, var nokļūt arī līdz Restinga pludmalei, kuras smiltis atšķirībā no citām pludmalēm veido ļoti sīki jūras gliemezīši.

Kanaima ir ūdenskritumu un lagūnu rajons. Vai Jūs kādreiz esat peldējušies sarkanvīna krāsas ūdenī? Vai varējāt iedomāties, ka var šķērsot ūdenskritumu aiz trakojošās ūdens sienas, kā tas ir pie Sapo ūdenskrituma, kur aiz milzīgā ūdens priekškara paslēpies ceļš? Vai var braukt ar laivu pa lagūnu cauri četru ūdenskritumu šļakatām? Vai varējāt iedomāties, ka ar lidmašīnas spārnu var aizskart pasaules augstāko Anhela ūdenskritumu? Ja ir vēlēšanās, no Kanaimas var doties lidojumā uz pasaules šaurāko Kavaka kanjonu, pa tā smilšaino dibenu kājām un vietām peldus nokļūt līdz ūdenskritumiem, kas tā vien šķiet gāžas no debesīm.

Venecuēlā ir praktiski neierobežotas ceļošanas iespējas. Var doties lidojumā uz Lasrokasas koraļļu arhipelāgu, veikt daudzdienu safari ar džipiem pa Santsabansas zemi, doties ceļojumā uz Orinoko deltas džungļiem, ciemoties noslēpumus glabājošā Koči salā, apbraukāt Ljanosas līdzenumus. Venecuēlas mangru audzēs un tropiskajos mežos dabiskā vidē var novērot dzīvniekus: jaguārus, pērtiķus – sliņķus, bruņnešus. Iespējams piedalīties pirāniju un krokodilu medībās.

Anhela ūdenskritums no senseniem laikiem bija pazīstams indiāņiem kā Čurunmeru, bet plato viņi dēvēja par Aujantepuī, kas tulkojumā nozīmē „Velna kalni”. Tas trāpīgi raksturo klintis, kad tās slēpjas biezā miglas mākonī. 1910.gadā ūdenskritumu aprakstīja Ernesto Sančesoms la Krūss, bet piesaistīt tiem civilizētās pasaules uzmanību izdevās amerikāņu lidotājam Džeimsam Endželam, kurš 1933.g. 14.novembrī, veicot zelta atradņu meklējumus, lidoja virs klintīm un iereģistrēja redzēto ūdenskritumu savā žurnālā. Ūdenskritums tika nosaukts viņa vārdā – spāniski Salto Anhel. Džeimss zeltu neatrada, bet viņa vārds tika iemūžināts.